Cienošās komunikācijas apmācības dalībnieku refleksijas
Mans novērojums ir tāds, ka mūsdienu pasaulē ir liels mīlestības trūkums un lielas prasības pēc tā, kādam jābūt cilvēkam. Maz tiek pieņemts cilvēks tāds, kāds viņš ir un izceltas viņa vērtīgās un pozitīvās iezīmes. Cilvēks izjūt šo nepieņemšanu un cits noslēdzas sevī, cits kļūst agresīvs. Līdz ar to cilvēkam zūd šī spēja sajust sevi un otru, uzticēties, atvērties, uzklausīt un būt uzklausītam, kas ir tik svarīgi faktori cienošajā komunikācijā. Vispirms ir jāpieņem sevi tādu, kāda tu esi.
Cienošā komunikācija ir vairojusi manu pašapziņu un palīdzējusi tikt galā ar stresu, savām emocijām, izprast savu dusmu cēloņus, iedziļināties citu teiktajā, izteikt lūgumus un pavērot sevi situācijā, kad man tiek pateikts – Nē – uz manu vēlmi vai lūgumu. (Agrāk manī šis saņemtais NĒ izveidoja veselu negatīvu emociju kokteili, jo biju tā audzināta, ja cilvēks lūdz, tad ir jādara. Un tad man likās, kāpēc man ir jādara, kad citi lūdz, bet citi var nedarīt, kad lūdzu es.” /Klientu apkalpošanas speciāliste, 2019.g./
“Ko es iemācījos priekš sevis šajā kursā?
1) Iemācījos, ka ir pilnīgi jauns, daudz efektīvāks ceļš kā sarunāties. Šis ceļš saskan ar cilvēka iekšējo būtību. Tas satuvina ar sevi un citiem, nevis attālina.
2) Pasaule priekš manis parādījās citās krāsās – es ieraudzīju to savādāk. Pasaule priekš manis kļuva skaidrāka, saprotamāka, drošāka.
3) Es sapratu, ka ķermeniskā, bioloģiskā, kustību, balss daļa ir joma, kas man ir jāiepazīst, jāattīsta. Es sajutu pēdējā moduļa laikā, ka varu atbrīvot savu saspringto ķermeni un tas mani pārsteidza un iepriecināja.
4) Manā ģimenē uzlabojās saskarsme, arī darbā un visur, kur vien saskaros ar citiem.” / Sociālā darbiniece, 2019.g./
Cienošās komunikācijas apmācības man ir kļuvušas par nozīmīgu profesionālās pilnveides pakāpi un ļaus turpmākajā sertificēta mediatora darbībā sasniegt vēl lielāku rezultativitāti.
"Ko es iemācījos?:
- Sajutu vairāk savas izjūtas “šeit un tagad”
- Apzinājos savas vajadzības un pārtraucu darīt dažas lietas, kuras darīju “esot laba” pret kolēģiem.
- Attīstīju spēju pieņemt “NĒ” bez aizvainojuma, dusmām.
- Ieguvu vairāk spēju uzticēties sev un drosmi pateikt “NĒ”.
- Drosmi vadīt lekcijas/nodarbības vecākiem un paralēli augt pašai.
- Ieraudzīju dažus savus “tarakānus”, kuri ir bijuši jau gadiem.
- Satikos ar brīnišķīgiem kolēģiem.
- Pieauga spēja reflektēt par sevi.” /Skolas speciālā pedagoģe, metodiķe, 2019.g./
“Bez grupu nodarbībām bērniem, novadīju nodarbību par šo pašu tēmu ar skolas pedagogiem, kuri māca bērnus no 1. – 6.klasei. Pedagogiem bija grūti apzināties un nosaukt vajadzības. ... Ļoti grūti gāja darbs ar vajadzību apzināšanu citos, jo savas vajadzības pedagogi spēja apzināties un realizēt tās, bet ieraudzīt, apzināt skolēnu vajadzības pedagogiem bija grūtāk. Līdz ar to šīm prasmēm veltīju daudz laika, caur piemēriem, uzdevumiem. Pēc nodarbības pedagogi pieteicās uz līdzīgam nodarbībām, ja tiks vadītas, jo pēc šīs nodarbības, pēc viņu vārdiem, labāk spēj saredzēt un ieklausīties skolēnos. Pēc kāda laika tika saņemta atgriezeniskā saite no pedagogiem, ka nodarbības prasmes ir uzlabojušas darba kvalitāti un mijiedarbību ar skolēniem – mazāk jāvelta laiks konfliktu risināšanai, labāk var paskaidrot stundas materiālu, jo apzinās katra skolēna individuālās vajadzības attiecībā uz mācību procesu, kā arī uz savstarpējo komunikāciju.
Arī vienreizējā konsultācijā ļoti labi noder cienošās komunikācijas idejas, jo palīdz strukturēt un veidot klientam cienošu komunikāciju ar apkārtējiem.
Saņemtā atgriezeniskā saite no bērniem liecina, ka bērniem Cienošās komunikācijas nodarbības tēmas patīk, labi uztver tās, kā arī pielieto ikdienā – ka cenšas ievērot cienošās komunikācijas principus. Vērojot šos bērnus no malas skolā, esmu pamanījis, ka viņu attiecības klasē, skolā ir uzlabojušās ar vienaudžiem un skolotājiem, ka spēj atrast alternatīvus variantus, neiesaistīties konflikta situācijās, samazinās agresīvas izpausmes.” /Psihologs, 2019.g./
“Sapratu, ka ļoti daudz jārunā par to, ko redzu, novēroju, sajūtu, lai otrs saprastu, kas notiek.
Sapratu, ka ne vienmēr patiesībā notiek tas, ko es domāju notiekam.
Sapratu, ka ir grūti mainīties. Šī transformācija norit ļoti lēni un sev nemitīgi ir jāatgādina par to.
Sapratu, cik svarīgs ir lūgums verbāla formā, ka citi manu lūgumu ķemreņa valodā nespēj pareizi nolasīt.” /Pirmskolas skolotāja, 2019.g./
“Pieļauju, ka katram ir vēlme, lai šī saziņa – cienošā komunikācija (turpmāk tekstā - CK), kopā būšana būtu viegla, cieņpilna, respektējoša, pieņemoša, viegla. Taču, vai vienmēr savā komunikācijā/saziņā ar otru, mēs piedzīvojam šīs iepriekš nosauktās sajūtas??? Prasme komunicēt cieņpilni ar otru ir stāsts par sociālām kompetencēm, kuras savā CK ietver vairāk nekā spēju runāt, tā ir sociāla rīcība. Pie kuras pieder spēja klausīties, bez vērtēšanas, būt empātiskam, piedalīties procesos, pieņemt lēmumus, aktīvi atbalstīt paužos savu viedokli par situāciju cieņpilni pret otru. Izklausās labi. Būtu jauki, ja varētu aiziet uz kādu lielveikalu, nopirkt šo asortu veiksmīgai komunikācijai un pēc mirkļa Tev ir viss, lai iepriekš sacītais piepildītos. 😊Tomēr, saprotu, ka diemžēl tik vienkārši tas nav un nebūs.
Man vienmēr ir šķitis, ka man ir pietiekoši laba komunikācija un, ka es to daru cieņpilni. Sākotnējais mans mērķis bija papildināt un pilnveidot savas, šķietami pietiekošās, komunikācijas. Paralēli gūt priekšstatu par metodiku, ko varēšu izmantot savā darbā ar klientiem. Un tad sākās apmācības. Ļāvos ikvienam procesam, kurš notika. Nodarbībās bija viegli būt klātesošai. Bija patīkami gan klausīties pasniedzējos, gan dzirdēt kolēģu stāstīto, piedzīvoto. Patika, tās reizes, kad dalījāmies grupās, kur daudz tiešāk katrai tika dota iespēja izteikties.
Un tomēr viss nebija tik rožaini. Šīs apmācības man spilgti iezīmēja manu EGO simptomātiku komunikācijā ar citiem. Kuru es visdrīzāk ikdienā nesaskatīju. Novēroju sevī reizes kad tas bija spilgtāk, bija reizes, kad ne tik spilgti. Taču es ļoti centos neatgrūst no sevis to ko jutu. Nekaunēties par to. Vienkārši ļaut tam būt, pieņemt. Tas nebija viegli. Novērtēju, ka uzdrīkstējos nenobīties, sniedzot sev šo iespēju. Novērtēju, ka varu būt tāda kāda esmu. Nekaunoties no tā ko jūtu. Lielākais ieguvums man ir – zināšanas, kuras ieguvu, prasmes, kuras stiprināju, veicināju ikdienā - klausīšanās, novērojums, mācījos apzināties savas vajadzības, runāt par tām, izsakot lūgumu.
Jāatzīst, ka tas nebija viegli. Tā ir regulāra un apzināta mana klātesamība un apzināšanās par to, ko daru. Tas ir treniņš, un es saredzu, sajūtu, ka jo vairāk es to “ienesu” savā ikdienas komunikācijā, jo skaidrāk sajūtu vieglumu sevī un novēroju pozitīvu attieksmi citos.” /Sociālā pedagoģe, 2021.g./
“Manuprāt, šīs programmas mērķis ir radīt pasauli pēc iespējas laimīgāku –cilvēkus labākus un veiksmīgākus . Pasauli, kur cilvēki jūtas pasargāti, drošībā un tajā valda mīlestība, piedošana un tolerance.
Mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni izaugtu gudri, pašapzinīgi un veiksmīgi, lai viņi būtu laimīgi un spētu darīt laimīgus citus. Protams, galvenais, kas nepieciešams, ir vecāku mīlestība, tomēr ar to vien nepietiek. Ir nepieciešamas zināšanas, prasmes un jābūt dzīves gudriem. Iespējams, tieši tāpēc es izvēlējos šo programmu, ko sniedz Empātijas skola, un vēlos šīs zināšanas nodot tālāk.
Cienošās komunikācijas patiesais nolūks nav pateikt kādam, kas ir vai nav pareizi, kurš ir labais vai sliktais. Svarīgi ir nenosodīt, nekritizēt ne sevi, ne citus. Mums jāatceras, ka pasaule ir mūsu domu projekcija – apspriežot, analizējot un nosodot citus, mēs atpakaļ saņemam tieši tās pašas negācijas no citiem un izveidojas tāds kā apburtais loks no kura netiekam laukā. Tāpēc pārstāsim kritizēt un nosodīt citus cilvēkus. Centīsimies kļūt iejūtīgāki, saprotošāki, jaukāki, pacietīgāki un godīgāki…
Bērniem ir vajadzīgi labi dzīves modeļi, paraugs un mīlestība! Mums jāpalīdz bērniem veidot veselīgas attiecības. Ne velti cienošās komunikācijas pamats ir MĪLESTĪBA.
Proti, mīlestība nozīmē – es tevi redzu, es tevi dzirdu, es tevi jūtu un es tev atsaucos. Protams, katram šīm lietām var būt nedaudz citādas nokrāsas.
Ja vēlamies būt svarīgas personas bērnu dzīvē, mums jāveido ar viņiem attiecības. Bērnam ir jāzina, ka jebkurā gadījumā esam viņa pusē, ka saprotam, atbalstam, pat tad, kad viņš ir sadarījis nedarbus. Mēs varam nepiekrist tam, ko bērns ir izdarījis, taču mēs varam iejusties šajā situācijā un paskatīties uz to ar ,,nejaucēna,, acīm, saprast un būt blakus. Svarīgs ir vēstījums, ko nododam bērnam – es tevi redzu, es tevi dzirdu un saprotu, es tev jūtu līdz un esmu tev pieejams…
Jo ātrāk mēs šīs zināšanas sāksim praktizēt un ieviest, jo sabiedrība kļūs atvērtāka, patiesāka, laimīgāka un dzīvos saskaņā ar sevi un dabu!” /Sociālā pedagoģe, 2021.g./
Šovasar pirmo reizi klausījos (gan attālināti nevis klātienē) festivāla LAMPA sarunas. Kaut kā līdz šim nebija sanācis. Un tik interesanta sakritība – Pandēmijas laiks arī sabiedrībā aktualizējis cienošās komunikācijas svarīgumu sabiedrībā un šī gada virstēma festivālam bija CIEŅA, Cieņpilna saruna ar moto: “Saruna bez cieņas kļūst par cīņu”. ...
Man ir patiess gandarījums, ka man izdevās šajā vasarā izkāpt no savas komforta zonas, būt “uz īstā viļņa” un pavērt sev jaunus apvāršņus.
Manuprāt, visspēcīgāk mēs sajūtam cieņas fenomenu tajos brīžos, kad jūtam necieņu pret sevi! – tas ir mans lielais izaicinājums manā turpmākajā Cienošās komunikācijas ceļā.” /Ģimenes psihoterapijas speciāliste, 2021.g./
“Viena no atziņām, kura manī virmoja jau kādu laiku un tagad mācību procesa ietvaros nostiprinājās tā pamatīgi, ir: “Sāc ar sevi!” un “Skati sevi!” Vēro sevi, iepazīsti, pieņem savas izjūtas, samīļo tās, draudzējies ar tām, arī ar sāpēm, dusmām, bailēm, apzini savas vajadzības un uzņemies atbildību par to, kā apmierināt savas vajadzības. Ja ir kaut kas, ko es nevaru, es varu izteikt lūgumu pēc palīdzības, sniedzu idejas iespējamiem risinājumiem. Nav viegli īstenot šo atziņu praksē ikdienā. Visgrūtākais ir nevērtēt sevi un arī citus. Tas iekšējais kritiķis laustin laužas uz āru un runā “Vilku valodā”, mācos būt atbalstoša un pieņemoša pret sevi bez vērtējuma.
Otra atziņa, kas pie manis atnāca, izgaismoja to, kas līdz šim bija “Esmu sevis meklējumos”: tā es sev mēdzu sacīt. Šo mācību ietvaros man atnāca atklāsme, ka man sevi nav jāmeklē, tā t kā es būtu kaut kur ārpusē. Es esmu tepat, man pie sevis ir jāpaliek, jāieskatās sevī uz iekšu ar mierīgām, pieņemošām, mīlošām acīm un jāatjauno kontakts ar sevi. Pieskaršanos savai dvēselei, to es piedzīvoju un turpinu piedzīvot.” /Sociālā pedagoģe, 2021.g./
Par iespējām apgūt CIENOŠĀS KOMUNIKĀCIJAS programmas bērniem instruktoru kursu var uzzināt šeit.