Uz kontaktu ar Citiem caur kontaktu ar Sevi

Cilvēks ir tendēts vienpusīgi dzirdēt, redzēt, aprakstīt un vērtēt notikumus, vārdus un darbības. Dzīvot it kā savā domāšanas slazdā, kurā no vienas puses mēdz būt neērti, bet no otras puses droši un ļoti ierasti. Nereti ir nepieciešama liela drosme, uzdrīkstēšanās, apņēmība, un, iespējams, arī palīdzība, lai iemācītos uztvert no vairākām perspektīvām, apzināties, ka lietai vai notikumam, pateiktajam vai izdarītajam var būt daudzi skatupunkti. Tāpat cilvēkam dabiski šķiet, ka viņa uztvertā „realitāte” ir tiešām „patiesība”, kaut gan īstenībā tā var būt tik maza un niecīga daļiņa no iespējamās "lielās reālās bildes".

Vienā nejaušā, īsā (ne darba) sarunā kāda sieviete dalījās ar savu viedokli par to, ka mūsdienu bērni ir pavisam citādāki, mazāk klausa un izjūt mazāku respektu pret pieaugušajiem, ka audzināšanas metodes mūsdienās gluži nav tās labākās. Viņa stāstīja par kādu citu sievieti, kurai ir viens bērniņš un ir piedzimis otrs mazulis. Vecākais bērniņš sitot to mazāko un „dancina” mammu pēc savas patikas. Viņa uzsvēra, ka sieviete iet pie psihologa. Un tagad esot vēl trakāk! Ja bērns pasaka mammai „Sēdi!”, viņa sēž, ja pasaka „Ejam!”, viņa iet. Vārdu sakot: „Ārprāts!”, saka sieviete. Sieviete ļoti izteikti uzsvēra: „Tā esot viņai teicis psihologs, ka tā ir jādara!” Viņas intonācija jau liecināja par noformulējušos nostāju, vērtējumu. Neiedziļinoties sarunas tālākā norisē, gribu atzīmēt to, ka man šai sarunai gribējās dot nosaukumu „Pazudis tulkojumā”. Varbūt zini tādu spēli, kur telpā ir divi cilvēki, viens izstāsta otram nelielu stāstu, tad no ārpuses ienāk vēl viens cilvēks. Tas, kurš klausījās stāstu, tagad izstāsta tam atnācējam, tad ienāk vēl viens, vēl viens .... Beigās kas no stāsta paliek pāri? Maz – gan satura, gan apjoma ziņā no tā, kas ir bijis sākumā! Vēl vairāk, runa nav tikai par to, ka pazūd liela daļa informācijas, kas ļauj pietuvoties reālajam, katrs no notikumā iesaistītajiem stāstā ieliek daļu savas subjektīvās „realitātes”, kā arī vērtējumu, izjūtas.

Individuālpsiholoģijas pamatlicējs Alfreds Ādlers (1870 – 1937) ir ieviesis tādu jēdzienu, kā tendencioza uztvere, tas nozīmē, ka cilvēks mēģina sevi un pasauli redzēt atbilstoši savai pasaules uztveres specifikai, kā arī atbilstoši savām bailēm un vajadzībām. Saskaņā ar viņa pieeju, mēs neesam spējīgi uztvert pasauli bez sava filtra, bez mūsu subjektīvas „privātas loģikas”. Sev mulsinoša informācija tiek neapzināti izlaista, un cita – sev vēlamā – tiek pievienota. Ikdienā atsevišķas personas subjektīvā realitāte tiek pastāvīgi konfrontēta ar citu cilvēku realitātēm. Līdz ar to, varat iedomāties, cik viss ir subjektīvs. Piemēram, cilvēkam trūkst iekšējas drošības izjūtas, un viņam ir dažādas bailes no daudz kā, kas varētu, iespējams, notikt, tāpēc cilvēks visas „aizdomīgās” situācijas jau pašā agrīnākajā stadijā, pirms tās vēl pat nav paguvušas notikt, uztvers kā potenciāli apdraudošas. Praksē tas var izpausties tā, ka vecāks saka bērnam, pirms bērns vēl ir veicis kādu darbību: „Neskrien, nokritīsi, sasitīsies ...” utml. Vai arī cilvēks, kurš ir izteikts skeptiķis, vienmēr būs apbruņots ar „palielināmo stiklu” (pārnestā nozīmē), lai vienmēr spētu atrast matu zupā (t.i., kaut ko kritizēt), jo veids, kā viņš uztver pasauli, neļauj viņam piedzīvot pozitīvus notikumus.

Interesanta ir saikne starp uztveri, vērtēšanu un izjūtām – tās ir savstarpēji ļoti cieši saistītas lietas. Neapzinoties savas subjektīvās pasaules projekciju uz ārpasauli, cilvēki mēdz ļoti iekarst un dedzīgi pastāvēt par „savu taisnību”, tādējādi piedzīvojot virkni izjūtu, tajā skaitā arī nepatīkamu: bailes, trauksmi, dusmas, aizvainojumu utt. Gan minētās, gan arī citas izjūtas var tikt izdzīvotas, vērtējot uztverto. Vēl vairāk, mūsu izjūtas neizriet pa tiešo no uztvertā, bet gan no uztvertā vērtēšanas. Tas šķiet tik dabiski dzīvot dualitātē, visam piešķirot subjektīvās nozīmes „patīk/nepatīk”, „labi/slikti”, „godīgi/negodīgi”, „skaisti/neglīti”, „ārprāts, šausmas”, „slinks/čakls”, „normāls/nenormāls”, „atbildīgs/bezatbildīgs”, „idiots”, „malacītis” utt. Brīnišķīgi šo saikni starp uztveri, vērtēšanu un izjūtām atspoguļo Maršals Rozenbergs, nevardarbīgās komunikācijas (nonviolent communication) idejas autors. Viņš citē Sufi – Poetu Rumi: „Ārpus pareizi un nepareizi ir vieta. Mēs satiekamies tur.”[1] M. Rozenbergs arī paskaidro tuvāk, ka mēs esam tendēti nevis uztvert un atspoguļot citiem savu novērojumu par cita cilvēka uzvedību, rīcību, pateikto utt., bet gan uzreiz vērtēt to. Vērtēšana savukārt rada plaisu savstarpējā komunikācijā, pārrauj kontaktu, jo cilvēks, kurš tiek vērtēts, var izjust vainas apziņu, kaunu, bailes, dusmas, kā arī citas izjūtas. „Atkal tavā istabā ir haoss! Tu esi tik slinks, ka kārtējo reizi neesi sakopis aiz sevis mantas! Es taču Tevi lūdzu jau cik reižu!” - tā, piemēram, ir vērtēšana. Savukārt par novērojuma atspoguļojumu liecina šīs frāzes: „Es redzu, ka tavas drēbes un mantas ir izmētātas pa grīdu. Es tevi lūdzu tās savākt. Redzu, ka tas nav izdarīts.” Atšķirībā no vērtējuma kas pārrauj saikni starp komunikācijā iesaistītajiem, novērojuma atspoguļojums atstāj vietu kontakta saglabāšanai un turpināšanai. „Aiz vajadzības vērtēt un kritizēt slēpjas cilvēka nepiepildītās vajadzības,” [2] saka M. Rozenbergs. Tās var atpazīt pēc virknes nepatīkamu izjūtu, kuras cilvēku pārņem, iesaistoties konkrētajā situācijā.

Kas tad varētu būt izaicinājums ikviena cilvēka ikdienas saskarsmē?

Protams, nav iespējams uztvert un atspoguļot visu simtprocentīgi objektīvi, neiesaistot savu privāti subjektīvo viedokli. Līdz ar to var uzskatīt, ka ikdienā simtos saskarsmes gadījumu ir tik daudz „variāciju par tēmu ...”. Protams, tas arī nav nepieciešams, jo cilvēks dzīvo, piedzīvo, izdzīvo, gūst pieredzi. Taču ir iespēja apzināties, ka skatījumā uz notikumiem, citu cilvēku rīcību, uzvedību, vārdiem vari atbalsoties Tu pats -  Tava iekšējā pieredze, pasaule, uztvere, attieksme, nepiepildītās vajadzības. Īpaši tad, ja kaut kas ļoti emocionāli aizķer (sevišķi jāpievērš uzmanība, ja tās ir nepatīkamas izjūtas – dusmas, aizvainojums, bailes, trauksme u.c.). Apzinoties un izzinot to dziļāk, samazinās vēlme meklēt vaininiekus ārpasaulē, jebko, ko tik ļoti gribētos vainot, kritizēt, sodīt - laika apstākļi, priekšnieka aizrādījums, partnera (ne-)izdarītais vai (ne-)pateiktais, bērna uzvedība utt. Pieļauju, ka ir lietas, kas ir ārējo apstākļu diktētas un kuras nevar ietekmēt, taču to ikdienā ir ļoti maz, ievērojami mazāk kā to cilvēki ir pieraduši uztvert. Drīzāk ikdienas piedzīvotā kontekstā biežāk pajautā sev – vai tas ir kaut kas mans? Kas tieši ir mans? Kas ir tas, kas manī tā rezonē? Šāda apzināšanās ir arī atvērtība pieredzei, kas ir emocionāli inteliģenta cilvēka viena no pamata raksturīgajām īpašībām. Tad, kad esi atvērts un spēj akceptēt arī daļu no sevis atbalsojamies citā un citos, nav nepieciešams nosodīt, kritizēt, vērtēt, ir iespēja vairāk būt empātiskam, kas ir cilvēciskās saskarsmes stūrakmens.

Inese Elsiņa, psiholoģe, Veselīgas Izglītības Centra domubiedre

www.ineseelsina.lv